Virzienam jānāk no iekšpuses 

“Neviens virziens, ko nospraudīsim ārpusē, neaizvedīs pie ilgotā mērķa, ja nebūs skaidrības par virzienu iekšpusē. Pats lielākais cilvēka dzīves uzdevums ir prast savienot savu iekšējo pasauli ar ārējo pasauli,” uzņēmēja Armanda Broka podkāstā “Virziens” saka Elijas nama vadītājs un Integrālās izglītības institūta direktors Juris Rubenis. 

Rubenis stāsta, ka cilvēkam pie jēgpilnas orientācijas noturēšanas palīdz pazemība, mīlestība un labvēlība pret pasauli un cilvēkiem. “Senajās tradīcijās uzskatīja, ka tad, ja cilvēka dzīvē būs klātesoša pazemība un mīlestība, tad viņi nenodarīs pārāk lielu postu,” viņš teic.

Bieži vien to, kas ir mīlestība, cilvēki ieliek ļoti mazā rāmī un uzskata, ka tā ir tieši tas. Taču J. Rubeņa skatījumā mīlestība ir pamatu pamats visai dzīvei. 

“Mīlestība ar lielo burtu ir dzīvē pats svarīgākas. Lai cik ļoti mēs šo vārdu esam novalkājuši, lai cik ļoti šis vārds daudziem nenozīmētu neko, mēs esam mīlestības radīti un nevaram atrast savu jēgu un piepildījumu, neatklājot savu mīlestības ceļu vai nekļūstot par šīs lielās mīlestības kanālu šai pasaulē,” viņš uzsver. 

Rubenis pats arvien mācās skatīties uz pasauli ar mīlestības acīm. Ne vienmēr tas izdodas, taču viņš ir pārliecinājies, ka visskaidrāk un pareizāk viņš redz savu dzīvi un pasauli tad, ja raugās uz to ar mīlestības acīm. “Un es šeit nerunāju kā cilvēks, kas ir visu atrisinājis un visu sasniedzis, bet gan kā cilvēks, kas līdzīgi daudziem, ir ceļā,” atklāj J. Rubenis.

Izaugsme, nevis stīvi koncepti 

Lai gan daudzi baidās no vārda “garīgums”, J. Rubenis skaidro, ka tas ir veids, kā mēs caur savu dzīvi un pieredzi atrodam īsto formu, kā varam saslēgties ar ārējo pasauli un īstenot savus uzdevumus. 

“Labs garīgums nav stāsts par tādiem stīviem konceptiem, bet gan par izaugsmi – dziļāku un plašāku attīstību,” skaidro J. Rubenis. 

Viņš domā, ka cilvēki baidās no garīguma, jo ir diezgan izaicinoši sastapties ar sevi, saviem neatrisinātajiem jautājumiem un “pagrabiem”, kuri dzīves vidū ir diezgan dziļi un kuros atrodas nedziedinātas, neatrisinātas, izstumtas tēmas. “Liela daļa cilvēku instinktīvi un intuitīvi jūt, ka garīgums nozīmēs kāpt lejā pa tām trepēm un satikties ar tiem “pagraba” iemītniekiem, kurus viņi bija izdomājuši nekad vairs neredzēt,” skaidro J. Rubenis. 

Viņš pats savas izaicinošākās pieredzes dzīvē ir piedzīvojis, pateicoties garīgai praksei. Turklāt šīs nepatīkamās pieredzes vienlaikus ir bijušas pašas dziedinošākās. “Paradokss – lai tu varētu atrisināt problēmu, tā jāierauga un jākonfrontējas ar to. Nav tā, ka es to vienkārši nolieku nost, pārceļu uzmanību un šī problēma izkūst pati no sevis,” saka J. Rubenis. 

Tāpēc viņš iesaka pievērst lielāku vērību tēmām, par ko cilvēks nevēlas runāt. “Kas ir jautājumi, no kuriem es konsekventi izvairos? No kā es baidos? Pret ko es jūtu pretestību? Ko es nevēlos pamanīt? Cilvēks, vērojot sevi, var iegūt ļoti daudz interesantas informācijas. Tieši pievēršot uzmanību savām bailēm, ilgām, pretestībām, mēs varam sākt apmēram saprast, kas dziļāk mūsos notiek,” skaidro J. Rubenis. 

Priekš kam to produktivitāti?

Rubenis domā, ka tad, ja cilvēki spētu pārfokusēties no tā, ko vēlas, uz to, kas viņiem jau ir, tad daudzi droši vien pēkšņi sajustos par 100% labāk. “Cilvēks piedzimst, pirmajos dzīves mēnešos un gados ir atkarīgs no tūkstoš lietām, kas viņu atbalsta, cilvēkiem, kas viņu aprūpē un iedod visu nepieciešamo. Un tad vienā brīdī viņš saka: man neko no šī nevajag, es dzīvošu pats savu dzīvi! Nē, tu visu laiku esi vienas milzīgas ekosistēmas daļa. Un tāpēc tai brīdī, kad mēs apgūstam šo pieredzi, ka esam saistīti ar visu, mēs atgūstam to esības prieku un iedvesmu, kas cilvēkiem trūkst,” teic J. Rubenis.

Mūsdienās daudz tiek runāts par produktivitāti. “Jā, protams, šaubu nav, bet priekš kam? Kāda nozīme tai produktivitātei un kādā jomā? Šie ir tie jautājumi, kuri, iespējams, 17 vai 18 gadu vecumā ir jocīgi un nevajadzīgi, bet daudziem cilvēkiem ap 35 gadu vecumu kļūst svarīgi,” teic J. Rubenis.

Broks atklāj, ka viņam ir bijusi līdzīga pieredze: “Līdz gadiem 35 man likās, ka lielais mērķis ir sapelnīt daudz naudas un tad es būšu laimīgs. Es tiku līdz tam mirklim, kad varēju nestrādāt, bet tās laimes tur kaut kā nebija. Drīzāk tukšuma sajūta. Jūties tukšs un pazudis. Laimes tur noteikti nav.”

Gatavi risināt savus lielos dzīves jautājumus 

Runājot par to, kas ir cilvēki, kuri brauc uz Klusuma namu, J. Rubenis skaidro, ka tie ir cilvēki, kuri jau ir izskrējuši savas dzīves pirmās daļas lokus, izcīnījuši savas cīņas un nonākuši pie dziļajiem dzīves jautājumiem. “Pamatā galvenā auditorija ir cilvēki vecumā virs 35 gadiem, kuri vēlas risināt savas dzīves lielos jautājumus, augt un attīstīties,” viņš teic. 

Borkam bija līdzīgi – arī viņš pirmo reizi uz Klusuma namu atbrauca 35 gadu vecumā: “Tolaik es domāju, ka tas, kā es dzīvoju, esot pārliecināts, ka man jābūt efektīvam un veiksmīgam, ir pareizais dzīvošanas veids. Taču tad es sapratu, ka tā ir tikai pirmā attīstības stadija.”

Arī J. Rubenis agrāk dzīvoja, domādams, ka viņa redzējums ir vienīgais pareizais. Taču tad dzīvē “piezvana zvaniņš”, un nākas pieskarties jautājumiem, ko nevar atrisināt. Tieši šie izaicinājumi ir kā garīgs klikšķis, kas mudina spert soli tur, kur es vēl nav būts. 

“Arī es esmu pieredzējis dažas ļoti skarbas krīzes, bet tā ir daļa no dzīves. Šo krīžu risināšana mani ir aizvedusi pie garīgām praksēm un izpratnes, ka viena lieta ir izlasīt kaut kādu grāmatu, bet otra lieta – to, ko mēs zinām, konvertēt darbībā, kas maina mūsu dzīvi,” teic J. Rubenis. 

Reizēm cilvēkiem šķiet, ka tad, ja viņi par kādu problēmu ir lasījuši, tā jau ir teju vai atrisināta. Taču tā nav – tikai ar konkrētu darbību var pieredzēt to, ka notiek būtiskas pārmaiņas. 

Pēc būtiskākajām atbildēm uz Antarktīdu nav jābrauc 

“Es esmu daudz svarīga savā dzīvē pieredzējis caur apzinātības meditāciju. Tā man ir palīdzējusi tikt galā ar ļoti izaicinošām dzīves krīzēm. Bet es neuzskatu, ka pilnīgi visiem ir būtu jāpraktizē meditācija. Tas ir iemesls, kāpēc es savā grāmatā “Starp divām bezgalībām” esmu aprakstījis diezgan daudz garīgu prakšu. Nav tā, ka visiem uzreiz norezonētu meditācija. Iespējams, ir vajadzīgas citas prakses,” teic J. Rubenis. 

Meditācija māca būt vērīgā klusumā ar sevi. Piedaloties ilgstošā meditācijā Klusuma namā, cilvēki katru dienu vairākas stundas pavada vērības pilnā uzmanībā pret sevi un sāk sevi uztvert pilnīgi citādāk. “Dažkārt stāsts ir par to, ka tu nomierinies no dzīves skrējiena, apstājies un sāc pamanīt savu dzīvi. Auļojoša zirga mugurā nevar redzēt, kam tu jāj garām. Arī, braucot mašīnā uz 180 km/h, tu nevari izbaudīt peizāžas. Klusumā paskatoties uz savu dzīvi, tu sajūti to. Dažiem cilvēkiem tas nav viegli. Meditācijas ideja – es varu pieredzēt būtiskākās atbildes vienā kvadrātmetrā, vai arī es varu apbraukt visu pasauli un nekur tās neatrast. Ne jau uz Antarktīdu pēc tām ir jābrauc,” teic J. Rubenis. 

Nodzīvot savas dzīves labāko versiju 

Amerikāņu filozofs Kens Vilbers runā par deviņām apziņas attīstības stadijām, kurām cilvēks dabiski iet cauri, ja saņem daudzmaz jēdzīgu audzināšanu. Taču ar katru apziņas attīstības stadiju katram pašam arvien vairāk ir jāiesaistās šajā procesā.  

“Tas vairs nenotiek automātiski. Tas prasa darbu, ko Jungs sauc par iekšējo darbu. Un meditācija tajā ziņā ir svarīga, jo māca vienu fundamentāli svarīgu lietu – uztvert to, kas notiek. Bez tā nevar. Ja tu slikti filmē savas dzīves teritoriju, ja tu neredzi, kas notiek, tu nevari saprast. Stāsts ir par uztveri. Mēs varam darīt kaut ko tikai ar to, ko mēs pamanām un uztveram,” uzsver J. Rubenis. 

Viņš piebilst, ka, tāpat kā cilvēks var uztrenēt savas maņas kaut ko uztvert, tāpat cilvēks var sevi uztrenēt neko nejust. J. Rubenis, pirms sāka meditēt, varēja “izbraukt” cauri dienai, mēnesim un pat gadam, tā īsi nepieslēdzoties realitātei, jo visu laiku kaut kas notiek. Taču tajā laikā viņš bija pārliecināts, ka ir tik klātesošs, cik vien klātesošam iespējams būt. 

“Protams, cilvēks var dzīvot dažādi – kaut kā nodzīvot savu dzīvi. Varam neiespringt un nerunāt par daudzu izpratnē tādām jocīgām tēmām. Un kaut kā nodzīvosim dzīvi. Bet mēs varam nodzīvot savas dzīves labāko versiju. Un starp kaut kādu dzīvi un labāko tās versiju ir milzīga starpība. Nav jau tā, ka varam katrs sevi attīstīt līdz bezgalīgām mērogiem, ir kaut kādas robežas. Tomēr mēs varam daudz darīt, piedaloties savā izaugsmē,” uzsver J. Rubenis. 

Labāk filmēt savas dzīves laukumu 

Runājot par praksēm, kā sevi labāk iepazīt, J. Rubenis iesaka jebko, kas var palīdzēt labāk filmēt savas dzīves laukumu.  

“Visas prakses, kas var palīdzēt kļūt uzmanīgākam pret sevi, var palīdzēt veidot labāku kontaktu ar sevi,” viņš teic. 

Viens no veidiem, kā iepazīt sevi, ir rakstīt dienasgrāmatu. “Lai cik tas neliktos pārsteidzoši, dienasgrāmata tiek uzskatīta par vienu no jaudīgākajām transformatīvajām praksēm. Protams, kaut kādu dienasgrāmatu cilvēki vismaz bērnībā ir rakstījuši, un tāpēc ir sajūta, ka tas nav nekas īpašs. Taču dienasgrāmata nozīmē mācīties regulāri pievērst uzmanību sev, pierakstot svarīgāko. Dzīve ir ātra – viens notikums nomaina citu, un daudz svarīgas pieredzes “nodzēšas” mūsu dzīvē,” teic J. Rubenis. 

Dienasgrāmatas koncepcija pamatojas tajā, ka katru dienu notiek kaut kas svarīgs. “Ja nepieraksti svarīgāko, kas notiek tavā dzīvē, tu vienkārši to pazaudē. Katram mūsu dzīvē ir daudz notikumu, kas bijuši jēgpilni, bet neesam tos “apstrādājuši”, līdz ar to tie ir pazaudēti.  Dienasgrāmata nozīmē pievērst uzmanību savai dzīvei un ir pirmais solis ceļā uz apstrādi, kas šodien noticis,” teic J. Rubenis. 

Mēs visur nesam līdzi savas problēmas 

“Mūsdienās ir pa pilnam cilvēku, kas grib uzlabot pasauli. Nav jābūt pārāk gudram, lai redzētu, ka sabiedrībā ir kaut kādi trūkumi un defekti. Tagad uzrotīsim piedurknes un sāksim sabiedrību uzlabot! Taču tu vari kaut kā palīdzēt risināt konkrētas problēmas, ja atpazīsti, ka problēmas, kas kaitina ārpusē, kaut kādā mērā ir pārstāvētas katrā no mums. Kad es sāku strādāt ar šim problēmām, kuras man nepatīk ārpusē un sevī, es iegūstu nepieciešamās prasmes,” saka J. Rubenis. 

Lai gan nepārtraukti ir redzami mēģinājumi uzlabot sabiedrību, paliek tikai sliktāk. Un problēma nav tā, ka cilvēka nodomi nebūtu bijuši labi, bet gan tā, ka, lai ko cilvēks darītu, viņš visu laiku multiplicē sevi. “Lūk, nodomi ir labi, bet es problēmas risinu, visur ienesot sevi. Un, ja manī ir problēmas, es visur ienesu sevi. Nodomi ir labi, bet izpildītājs ir deformēts. Un es brīnos, ka visur aiz manis paliek jocīgi pēdu nospiedumi,” norāda J. Rubenis.

*** 

Uzņēmējs Armands Broks sava podkāsta Virziens 10. epizodē ar Elijas nama vadītāju un Integrālās izglītības institūta direktoru Juri Rubeni apspriež dažādas ar garīgās izaugsmes attīstību saistītas tēmas – meditāciju, bailes, pazemību un mīlestību.