Latvijas attīstības virziens ir izglītība

Izglītība ir bāze visam, tāpēc Latvijas attīstības virzienam ir jābūt izglītībai, uzņēmēja Armanda Broka podkāstā “Virziens” uzsver bijusī izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša.

Kad A. Broks vaicā A. Čakšai, vai viņa ar brīvu sirdi laistu savus bērnus skolā jebkur Latvijā, viņa atzīst, ka tas ir sāpīgs jautājums. Agrāk bijušās ministres ģimene dzīvoja ārpus Rīgas, bet atgriezās, kas viens no bērniem izrādīja iniciatīvu mācīties ģimnāzijā Rīgā. Domājot par izglītības kvalitāti, A. Čakša izceļ, ka ir daļa bērnu ar izteiktu vēlmi mācīties un vecāki viņus atbalsta. Tāpat ir bērni, kuri vēlētos mācīties vislabākajās skolās, bet vecāki nevar viņus atbalstīt pilnā apjomā. “Un tad ir bērni, kam netiek dota iespēja gribēt, radīt interesi,” norāda A. Čakša.

Dažādās skolās ir dažāds nodrošinājums. Ja nav iespējas mācīties padziļināto kursu ķīmijā, visticamāk neviens bērns no šīs skolas nestudēs ķīmiju vai fiziku.

“Ir izaicinājums bērniem visā Latvijā iedot līdzvērtīgas iespējas. Jā, kaut kur vairāk vai mazāk, bet līdzvērtīgas,” teic A. Čakša.

Runājot par skolām Rīgā un ārpus tās, viņa uzsver, ka arī vienā pašvaldībā mēdz būt gan mazas labas skolas un sliktas mazas skolas, gan arī lielas labas skolas un lielas sliktas skolas. “Te atslēgas cilvēks ir direktors, un tas, kā pašvaldība seko līdzi rezultātiem,” piebilst A. Čakša.

Aiz skolotāja ir jāredz bērni

A. Čakša uzsver, ka ir svarīgi runāt arī par pedagogu algām: “Atalgojums nav vienīgais, bet svarīgs. Tas parāda attieksmi – valdības un sabiedrības. Bez algas nebūs kvalitāte. Tas ir sākums visam.”

Viņas mērķis izglītības un zinātnes ministres amatā bija sakārtot skolotāju atalgojuma jautājumu, kas nes līdzi izglītības kvalitāti.

“Politiķiem, pieņemot lēmumus par algām, aiz skolotāja ir jāredz bērni,” uzsver A. Čakša.

Tādēļ ir jāpalīdz skolās nonākt skolotājiem, kuri tur vēlas strādāt. Un ir jāspēj sabalansēt slodzi un atalgojumu.

Tāpat viņai bija svarīga izglītības kvalitāte, efektīvs skolu tīkls, finansēšanas modelis.

Katrs skolēns ir svarīgs

A. Čakša stāsta, ka skolām paredzētais naudas apjoms nav mazs, piemēram, uz OECD valstu fona. Latvijā iedzīvotāji un arī skolēni ir nevienmērīgi izvietoti pa visu valsti, bet finansējums tiek iedalīts, balstoties uz bērnu skaitu skolā. Rezultātā pašvaldībām ir jāuztur infrastruktūra, kas ir lieli izdevumi. Esošā finansēšanas sistēma nemotivē pašvaldības meklēt jēgpilnus risinājumus. Tā rodas kvalitātes asimetrija.

“Vecāki, neredzot attīstības perspektīvu, paši ved bērnus uz skolām citur. Tas vēl vairāk sadala sabiedrību. Mans piedāvājums jaunajā modelī ir ieviest taisnīguma principu. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju, katrs bērns ir svarīgs,” ir pārliecināta A. Čakša.

Svarīgākais – iemācīt domāt

Runājot par izglītības kvalitāti, bieži vien tiek ieteikts nokopēt kādas citas valsts izglītības modeli. Taču A. Čakša, līdzībās runājot, norāda, ka mētelis tik un tā būs jāšuj pašiem. Nepietiek atrast kādu labu paraugu – ir jāspēj to kvalitatīvi ieviest.

“Ja raugāmies uz savu mācību saturu, tas ir labs un moderns. Mēs esam pieraduši “ņaudēt”, bet patiesībā mēs skaitāmies labi novērtēta valsts no ārpuses,” teic A. Čakša.

Viņa uzsver, ka mācību saturs ir karalis un to nedrīkst vieglprātīgi mainīt – sekas šādai rīcībai būs redzamas vien pēc 10 gadiem. Protams, mainās tas, kādas prasmes darba tirgū un dzīvē ir nepieciešamas. Šobrīd top10 prasmju sarakta augšgalā ir digitālās un psihoemocionālās prasmes.

“Ļoti svarīga ir spēja domāt, analizēt un nonākt līdz rezultātam – dot makšķeri, nevis zivi. Uzstādījums ir mācīt bērniem domāt, nevis ielikt mutē zināšanas,” teic A. Čakša.

Mainoties šai pieejai, mainās arī izpratne par atgriezenisko saiti un to, kas ir kontroldarbs. “Mēs negribam, lai ārsts kļūdās trīs reizes, bet kāpēc kontroldarbu var pārrakstīt septiņas reizes?” salīdzina A. Čakša.

No tehnoloģijām neaizbēgt

A. Čakša paredz, ka nākotnē skolās būs jauktā tipa mācīšanās, kas ietver gan tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, gan atbalstu no pedagogiem skolēniem, kuri mācās dažādā ātrumā.

“Tehnoloģijas ienāk izglītības procesā – nevaram no tā aizmukt. Jo ilgāk tēlosim, ka tā nav, jo zemāk apsēdīsimies,” saka A. Čakša.

Viņa pieļauj, ka vēl ilgu laiku pirmajās klasēs bērnus mācīs nosacīti konservatīvā stilā bez liela daudzuma tehnoloģiju. “No tehnoloģijām neaizbēgt. Taču ir svarīgi iemācīt

prast ar tām apieties. Tās var būt atkarība un tās var būt rīks. Arī āmuru var izmantot ļoti dažādi. Ir svarīgi agrīni iemācīt, ka tas ir rīks nevis spēļmanta,” uzsver A. Čakša.

Nenovērtēta profesija

Uz A. Broka jautājumu par to, kāpēc skolās ir tik daudz sieviešu, A. Čakša atbild, ka tas lielā mērā ir tāpēc, ka šī ir nenovērtēta profesija ar atalgojuma starpību.

“Vai skolotājs var uzturēt ģimeni? Kad es sāku strādāt par ministri, alga nebija pat tūkstotis eiro. Tagad esam sasnieguši 1300 eiro. Taču tā vienalga ir salīdzinoši maza alga tautsaimniecībā,” viņa uzsver.

Tāpat daudz skolotāju ir vecumā virs 50. Arī šis aspekts liek domāt, kāpēc šī profesija nav bijusi gana pievilcīga. Tāpēc ir jādomā par pedagoga profesijas prestiža celšanu – sākot no sarunām ģimenē un beidzot ar politiska līmeņa debatēm. “Es par savu virsuzdevumu uzskatu visur runāt, ka skolotājs ir svarīgs, un padarīt izglītību par svarīgu tēmu,” saka A. Čakša.

***

Uzņēmējs Armands Broks sava podkāsta Virziens 14. epizodē ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu diskutē par izglītību, tās kvalitāti, finansējuma modeli, kā arī par to, kāpēc tik daudz skolotāju ir sievietes.