Andra Nelsona, Marinas Rebekas un Elīnas Garančas dēļ Latviju visā pasaulē zina kā mūzikas lielvalsti. Uzņēmēja Armanda Broka podkāstā “Virziens” VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets valdes” priekšsēdētājs Sandis Voldiņš pieļauj, ka tas ir saistīts ar Latvijas kultūras izglītības sistēmu – mūzikas un mākslas skolās mācās gandrīz 10% bērnu.
“No Kultūras ministrijas budžeta aptuveni trešdaļa aiziet muzejiem un kultūras mantojumam, trešdaļa aiziet profesionālajai mākslai, un vēl vairāk nekā trešdaļa – kultūrizglītības sistēmai. Sistēma ir uzbūvēta tā, ka Latvijā jebkuram, pat salīdzinoši maz situētam bērnam ir iespēja tikt līdz augšai, teju neko nepiemaksājot. Ārzemēs tomēr tik plašas kultūrizglītības sistēmas nav; tur vairāk ir stāsts par to, vai vecākiem ir nauda un ambīcijas pašiem maksāt par privātstundām, instrumentiem utt. Latvijā tā iespēja ir daudz lielāka,” spriež S. Voldiņš.
Vienlaikus viņš piekrīt, ka šī sistēma ir ļoti dārga.
Priekškars vienmēr paceļas
“Operā un baletā tu uz skatuves neko nevari nofeikot. Jūs esat pilnīgi kails publikas priekšā. Zālē sēž vismaz 1000 cilvēku. Ir jāturas pilnīgā ritmā, nevar ne par sekundi nobīdīties. Ir jāspēlē dramatiskā loma un paralēli vēl jādzied. Un dažreiz režisori dod kaut kādus teju neiespējamus, pārcilvēciskus uzdevumus, piemēram, darīt to no guļas stāvokļa vai vannā. Un ir jādabū, ka skaņa aiziet līdz otrā balkona pēdējam klausītājam,” uzskata S. Voldiņš.
Lai gan varētu domāt, ka visiem māksliniekiem ir ļoti stabila nervu sistēma, viņš atklāj, ka visiem pirms izrādes ir stress – citam mazāks, citam lielāks, bet ir. Pat māksliniekiem ar vislielāko pieredzi. “Pie skatuves tā pa īstam nevar pierast. Taču priekškars vienmēr paceļas,” teic S. Voldiņš.
Vidējais apmeklētājs ir šausmīgi jauns
Lai gan sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka opera un balets ir elitāra māksla, S. Voldiņš spriež, ka tā nebūt nav. To pierāda skaitļi – operas apmeklētāju skaits ir lielāks nekā, piemēram, Dailes teātrim. 2024. gadā operu apmeklēja 180 tūkstoši cilvēku, kas ir vēsturisks rekords. Viņš ir lepns par to, ka pērn tika sasniegts vēsturiski augstākais apmeklētāju skaits operas vēsturē, ieņēmumi un arī zāles piepildījums.
“Mēs esam nonākuši pie kaut kādiem 95–96% zāles piepildījuma, kamēr industrijā norma ir 80%,” teic S. Voldiņš.
Atbildot uz A. Broka jautājumu par tipisko operas apmeklētāju, S. Voldiņš teic, ka tie ir bērni, kurus atved vecmāmiņas. Un vēlāk pēc gadiem 30 viņi atgriežas ar saviem bērniem.
“Un tad viņi kaut kā aizķeras un arī paši sāk nākt. Mūsu vidējais apmeklētājs ir šausmīgi jauns, ap 40 gadiem,” viņš stāsta.
Vismaz trešdaļa VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets” apmeklētāju ir ārvalstnieki.
Cenu dažādība nodrošina apmeklējuma rekordus
Rīgas opernamam ir vislielākā cenu dažādība, ko S. Voldiņš ir redzējis – ir izrādes, uz kurām var nopirkt biļeti gan par 9 eiro, gan par 90 eiro pirmajā rindā. “Mēs apzināti turam ārkārtīgi plašu cenu grozu, lai cilvēkiem, kuri varbūt nav gatavi maksāt 43 vai 47 eiro, kas mums šobrīd ir standarta cena parterā, ir iespēja nopirkt kaut ko lētāku. Man liekas, ka tāpēc mums izdodas visu laiku audzēt ieņēmumus un vienlaikus paturēt kaut kādu demokrātismu,” viņš stāsta.
VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets” vadītājs uzskata, ka vismaz tuvākajos 5–10 gados vidējā biļetes cena nesasniegs 65 vai 70 eiro kā Skandināvijā. Pie mums vidējā cena ir 26–27 eiro.
Tas ir bijis apzināt solis: saglabāt zemākās cenas pēc iespējas demokrātiskā līmenī un drosmīgāk paaugstināt “labo” vietu cenas.
Neviens opernams nespēj pastāvēt bez valsts dotācijas
VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets” valsts dotācija ir aptuveni 70%. Atlikušos 30% opernams nopelna pats. Igaunijā, Lietuvā un Rietumeiropas valstīs valsts dotācija ir aptuveni 80%. S. Voldiņš uzsver, ka neviens opernams pasaulē nevar pastāvēt bet valsts līdzfinansējuma.
“Var runāt par to, kurš ir efektīvāks, kurš mazāk efektīvs, kuram ir lielāks valsts budžeta dotācijas īpatsvars pret biļetēm, kuram mazāka, bet pats sevi uzturēt nevar pilnīgi neviens,” viņš norāda.
S. Voldiņš skaidro, ka, atšķirībā no teātra, kur ir 20 līdz 25 aktieru, bet kopējā trupa ir 50 līdz 60 cilvēki, VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets” ir vairāk nekā 300 darbinieku. “Man ir koris, orķestris, solisti un vēl baleta trupa. Dienas beigās opera un balets vienkārši ir dārgs. Var efektīvāk vai mazāk efektīvi strādāt, bet tas maksā dārgi,” skaidro S. Voldiņš.
Finansējums ir adekvāts, bet sadrumstalots
S. Voldiņš uzskata, ka finansējums kultūrai ir adekvāts. Taču problēma ir tā, ka visi kultūras nozarē dzīvo relatīvā badā.
“Un es neko nepārmetu kultūras sistēmas darbiniekiem. Viņi ir zemi atalgoti un ļoti daudz kapā pēdējiem spēkiem. Tas viss ir fine, bet kopumā sistēma apēd daudz naudas – sadrumstalotas naudas. Nauda ir normāla, viņa vienkārši izplūst šausmīgos sīkumos,” spriež S. Voldiņš.
No šī stāvokļa varētu izkļūt, ja pārskatītu sistēmu, liekot akcentu uz rezultātiem, nevis cenšoties uzturēt pilnīgi visus muzejus, kas reiz ir nodibināti. Viņš vērš uzmanību uz to, ka ir daudz dažādu kultūras iestāžu, kas saņem valsts finansējumu – muzeji, teātri, orķestri utt. Un to skaits tikai pieaug, bet patērētāju skaits samazinās. “2000. gadu sākumā valstī bija kaut kādi 2,4 miljoni iedzīvotāju. Šobrīd – 1,8 miljoni. Vai sistēma kādā veidā reaģē uz to, ka pieprasījums pēc pakalpojuma paliek arvien mazāks? Nenotiek tāds īsts efektivitātes izvērtējums par to, vai mums tiešām ir jāuztur pilnīgi viss, kas pa šiem gadiem ir sadibināts. Visi straglo pēc auditorijas, un tā objektīvi kritīsies,” saka S. Voldiņš.
Un rezultātā netiek stiprināti tie, kam ir labi rezultāti. Tieši pretēji – viņiem dotācija tiek samazināta. “Nevis stiprina tos, kas mēģina efektīvi strādāt un par to viņus kaut kā motivē, bet no viņiem paņem, lai atdotu pārējai sistēmai, kas tiešām dzīvo relatīvā nabadzībā,” secina S. Voldiņš.
Ar talantu vien nepietiek
S. Voldiņš nevēlas gulēt uz lauriem un cer, ka Rīga ar laiku būs industrijas galamērķis, kur aģenti brauc meklēt jaunos talantus. “Lielā ambīcija ir atvērt Baltijā un Ziemeļvalstīs labāku jauno vokālistu programmu. Nav jau tā, ka vokālisti iznāk, piemēram, no kondženes vai jebkuras akadēmijas un ir gatavi iet uz skatuves. Ir desmitiem lietu, kuras ir jāapgūst, lai viņi vispār varētu to darīt. Un tam starpposmam, lai viņi tiktu līdz profesionālajai skatuvei, ir atsevišķas programmas, apmācības. Mums jāpanāk, ka Rīgā ir labākais šāds centrs, un no turienes nāk visa jaunā, satriecošā jauno dziedātāju paaudze,” viņš stāsta.
S. Voldiņš piebilst, ka daudzi nesaprot, ka opera galu galā ir bizness. Un nepietiek ar to, ka mākslinieks ir ārkārtīgi talantīgs. Tādi gadījumi ir, bet tie ir ļoti reti. “Tur ir vesela sarežģīta aģentūru un aģentu sistēma,” viņš saka.
Savukārt Latvijā profesionālajā kultūrā – ne tikai mūzikā, bet arī vizuālajā mākslā un literatūrā – nav izveidojusies aģentūru sistēma. Proti, katrs mākslinieks pats cenšas samaksāt nodokļus, tikt galā ar Valsts ieņēmumu dienesta prasībām un vēl paralēli nodarboties ar radošo darbību. S. Voldiņš pieļauj, ka varbūt tāpēc arī kultūras darbinieki Latvijā nepelna, jo to nedara profesionālā līmenī.
Latvijas attīstības virziens ir zinātne
Lai gan S. Voldiņš pārstāv kultūras jomu, viņš uzskata, ka Latvijas attīstības virziens ir zinātne.
“Jā, viss pārējais arī ir svarīgi, bet zinātne ietver cilvēkresursu un cilvēku attīstīšanas komponenti, tiešām nes jaunas zināšanas un ir arī komercializējama. Zinātne būtu tas, kur būtu vērts pa īstam investēties, jo tā aptver pilnīgi visu pārējo. Zinātne man vienmēr ir likusies ļoti fascinējoša, īpaši sociālās humanitārās zinātnes – veids, kā viņi ražo pilnīgi jaunas zināšanas, ir ārkārtīgi aizraujošs,” teic S. Voldiņš.