Milzīgu kaitējumu Latvijas iedzīvotāju veselībai rada alkoholisms. Slimnīcas ļoti daudz resursu tērē alkoholisma izraisītu veselības problēmu risināšanai. Taču Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs podkāstā “Virziens” aicina aizdomāties arī par to, ka reizēm rūpes par savu veselību medicīnas sistēma ir padarījusi pārāk sarežģītas.
Uzņēmēja Armanda Broka podkāstā “Virziens” N. Staņēvičs atklāj, ka ir gados jauni pacienti, kuri alkohola dēļ slimnīcā gada laikā nonāk nevis trīs vai piecas reizes, bet gan 280 reizes. Tāpat ir kundzes un kungi gados, kuri slimnīcā “viesojas” sešu un pat astoņu promiļu reibumā. Liela problēma ir arī bērni un pusaudži, kuri lieto narkotikas. Viens no problēmas iemesliem ir alkohola pieejamība – tas ir pārāk viegli pieejams.
“Mēs nedrīkstam normalizēt jebkādu apreibinošo vielu lietošanu. Un man šķiet, ka sabiedrības attieksme, normalizējot to “nu ir ok, nekas tur traks nenotika” ir milzīga problēma,” spriež N. Staņēvičs.
Taču viņš norāda, ka nedrīkst vainot tikai alkoholiķus – daļa atbildības ir arī uz sabiedrības pleciem. “Varbūt tas notiek tāpēc, ka mūsu sistēma rūpes par sevi padara tik ļoti grūtas, ka tev vienkāršāk ir par to nospļauties un neaiziet pārbaudīt savu veselību?” tā N. Staņēvičs.
Mērķē kļūt par labāko universitātes slimnīcu Baltijā
Pagājušajā gadā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca sniedza palīdzību 62 tūkstošiem pacientu, kuri tika stacionēti un nonāca slimnīcā. Tāpat ambulatori palīdzība tiek sniegta aptuveni miljonam cilvēku.
“Faktiski mēs varam teikt, ka jebkurš Latvijas iedzīvotājs tieši vai netieši katru gadu saskaras ar mūsu slimnīcu,” teic N. Staņēvičs.
Šobrīd viņa skatījumā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca ir kļuvusi par Latvijas medicīnas flagmani. “No vienas puses varētu pateikt – malači, mēs savā ciemā esam labākie. Bet mēs tomēr vienojāmies, ka mēs gribam būt labākā universitātes slimnīca Baltijā, un mēs darīsim visu, lai par tādu kļūtu. Un tas ir tas, kas ar ko jāsāk: ir jāsāk ar šo ziemeļzvaigzni, kas ir vadītājs lēmumu pieņemšanā, un pārējās mūsu prioritātes tai seko. Primāri ir jānodefinē, kur mēs gribam aiziet, jo, ja tu nezini, kur tu gribi aiziet, tad principā tev ir vienalga, pa kuru ceļu iet,” viņš norāda.
Kurš par to maksās?
Runājot par medicīnas kvalitāti Latvijā, N. Staņēvičs nedomā, ka sniegtie pakalpojumi būtu slikti. Jautājums ir cits: kam šis pakalpojums tiek sniegts un kas par to maksā?
“Tu vari aiziet uz superīgāko restorānu, paņemt labu ēdienu un uztaisīt ļoti labu ballīti, bet kādam tas rēķins būs jāmaksā. Un es domāju, ka šeit stāsts ir līdzīgs,” viņš spriež.
Jā, no vienas puses, Latvijā veselības aprūpes finansējums pret iekšzemes kopproduktu ir viens no zemākajiem Eiropā. No otras puses, medikamenti kļūst arvien labāki. N. Staņēvičs domā, ka mēs neizbēgami nonāksim pie tā, ka, pateicoties labai medicīnai, cilvēki dzīvos ļoti ilgi, bet kādam par to būs jāmaksā. Piemēram, pirms pāris desmitiem gadu gandrīz jebkura onkoloģiska diagnoze bija teju vai nāves spriedums, bet šobrīd ar laicīgu diagnostiku gan dzīvildze, gan dzīves kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies. Taču tas viss maksā naudu.
“Šis ir tas jautājums, kas ir ļoti cieši saistīts ar to, kur mēs gribam nonākt. Ja mēs zināsim, kur mēs gribam nonākt, tad mēs arī varēsim pateikt, cik lielu daļu no valsts budžeta mēs gribam nodalīt medicīnai. Bet jebkurā gadījumā, esošā sistēma nav ilgtspējīga, jo šobrīd mēs maksājam par manipulācijām, nevis izārstētiem pacientiem,” uzsver N. Staņēvičs.
Galvenais uzdevums ir palīdzēt pacientam
N. Staņēvičs uzskata, ka slimnīcas administrācijas un jebkuras ārstus atbalstošās funkcijas pamatuzdevums ir noņemt šķēršļus, lai ārsti un māsas var veikt savu darbu.
“Mana pieeja ir tāda: ja ārsts vai pacients vienreiz to informāciju ir ievadījis, tad man kā administrācijai vai man kā valstij nav tiesību vēlreiz prasīt to informāciju, jo man tā jau ir. Bet tas, kā ir uzbūvēta esošā sistēma, ir tieši pretēja – neskatoties uz to, ka tu ievadi savu personas kodu, katru reizi tev ir jāievada savs vārds, uzvārds un dzīvesvieta. Nu cik stulbi tas ir!” tā N. Staņēvičs.
Tāpat viņš uzsver, ka nedrīkst aizmirst to, ka ārstniecības centrā ir pacients: “Mēs bieži arī slimnīcās aizmirstam par pacientu. Mēs sākam domāt par mūsu procesiem, ka mēs gribam būt labākie, bet beigu beigās mēs visi šeit atrodamies tikai tāpēc, ka mūsu uzdevums ir palīdzēt pacientam.”
Kad N. Staņēvičs pats pieaugušā vecumā veselības likstu dēļ saskārās ar medicīnas sistēmu, viņš saskatīja iespējas to uzlabot. “Un es atkal un atkal nonācu pie secinājuma, ka ir kolosāli ārsti, super māsas, bet infrastruktūra ir izveidota tā, lai viņi maksimāli maz varētu izdarīt,” teic N. Staņēvičs. Daļēji jokojot viņš norāda, ka arī personīgu iemeslu dēļ vēlas izdarīt maksimāli daudz, lai, vajadzības gadījumā braucot uz slimnīcu, varētu justies droši, ka ārsti varēs darīt savu darbu.